9.nodaļa

Gaidas

   *******

mākonis nodūrās; līksmi

lāsītes lejup lija

nerūsē paškaltas važas

 

un mīlas iekš melodijas

 

un kliedziens kas saduroties

ar izžauto veļu laidās

caur sirdi kā pagalmu palsu

dabūja vārdu

“gaidas”

Klāvs Elsbergs  

  

„Lai iesper zibens, gaudo suns…” manu saldo miegu pārtrauca Prāta Vētras dziesma, kas jau vairāk kā gadu bija modinātāja signāls. Gausi izlīdu no gultas un lēnām devos uz dušu.

Šoreiz pēc dušas uzreiz izžāvēju un iztaisnoju matus un devos tērpa meklējumos. Tā kā mani pirkumi, vēl nebija atgādāti, vēlējos izvēlēties kaut ko no pašas darinātā. Šodien man vajadzēja izskatīties pēc iespējas labāk un profesionālāk, lai atstātu vislabāko iespaidu firmā, it sevišķi tagad, kad ieradīsies Mets.

Pēc piecām minūtēm es biju atradusi ideālu tērpu: melnu, pieguļošu kleitu līdz ceļiem; kas nesniedzās tālāk par pleciem, kas nosegtu gandrīz visu dekoltē zonu, ja nebūt veikts neliels trapecveida izgriezums. Bet visvairāk tērpā uzmanību piesaistīja sakuras zieda ap drukas, kas vijās no kleitas apakšmalas, lēnām sašaurinoties, līdz pat kaklam.

Šis bija viens no maniem pēdējiem tērpiem, kam es veidoju dizainu pirms lidošanas šurp. Apmierināta ar izvēlēto devos uz virtuvi.

Tiklīdz sāku brokastot atskanēja durvju zvans, ātri steidzos skatīt, kas atnācis.

„Labrīt, Džuljeta” durvīm atveroties mani sveicināja Nina.

„Labrīt, nāc iekšā” norādīja, lai viņa dodas uz virtuvi, es uzreiz viņai sekoju „Kafiju vēlēsies?”

„Labprāt” viņa atteica un apsēdās viesistabas pusē pie letes, kamēr es devos otrpus tai, lai pagatavotu dzērienu.

„Paldies, tu šodien lieliski izskaties! Minēšu tu esi šī tērpa dizaina autore” Nina vēlējās zināt, uzreiz pēc kafijas saņemšanas.

„Jā, jo šī būs ļoti smaga diena, un savos tērpos es jūtos visērtāk” paskaidroju tupinot savu maltīti.

„Tu jau zini, kas vakar notika?” advokāte pārsteigta taujāja.

Es neizpratnē vēros pretī sēdošajā „Es zinu tikai to, ka šodien ierodas Mets. Viņš man vakar atsūtīja ļoti draudošu vēstuli. Pēc manas aiziešanas firmā kaut kas notika?”

„Es īsti nezinu, kā tas notika, jo mēs ar Robertu viņa kabinetā pārskatījām atskaites” tonis, kādā viņa iesāka, jau solīja nepatīkamu turpinājumu „Kāds aizdedzināja mantu noliktavu pirmajā stāvā. Paldies Dievam, glābēji ieradās laicīgi un nav neviena cietuša, kā arī uguns neizplatījās tālāk par to telpu.”

„Šausmas! Bet, kāpēc tu saki aizdedzināja, varbūt tas bija negadījums?” iepriekš nebiju dzirdējusi, ka modes namā būtu atgadījies, kas tāds.

„Tāpēc, ka tajā visā juceklī, kāds atstāja uz reģistratūras galda vēstuli, kurā bija teiks: „Jūs par visu samaksāsiet. Tas ir tikai sākums.” Ninas acīs varēja redzēt bailes „Roberts man to pateica, pēc tam, kad policija bija viņu intervējusi. Viņi ar tevi arī vēlējās runāt, bet es atteicu, ka tu esi ārzemes un pašlaik nevari atlidot.”

„Paldies tev, Nina! Ja es dotos sniegt liecību, visi noteikti uzzinātu, ka esmu īpašniece” pateicos un ātri steidzos nomazgāt traukus.

„Neviens nezina, kurš varētu izteikt draudus?” jautāju, lai nenoslīgtu savos minējumos.

„Roberto īpaši daudz nevēlējās par to runāt. Manuprāt, viņš vai Andžela varētu kaut ko zināt” viņa atklāja savas aizdomas.

Noslaucīju rokas un pagriezos pret leti „Cerēsim, ka tas neatkārtosies! Tas ir pēdējais, kas mums vajadzīgs.”

„Bet man ir arī labas ziņas” Nina izskatījās ļoti apmierināta „Valentino piekrita tavam priekšlikumam.”

„Viņš neko nenojauš? Es vakar pilnīgi neapdomīgi viņa par to jau ieminējos” cerēju, ka nebūšu visu sabojājusi. Neviens nedrīkst nojaust, kas esmu!

„Es viņam pateicu, ka netīšām dzirdēju jūsu sarunu, kas man vilināja piezvanīt īpašniecei un pārrunāt šo labo ideju. Valentino neko nenojauta, viņš bija pārāk satraukts, lai pat iedomātos, ka es meloju” advokāte paskaidroja.

Žigli paskatījos pulkstenī un sapratu, ja tūlīt neiešu nokavēšu darbu.

Nina arī laikam to piefiksēja, jo sacīja „Vispār tas bija viss, ko tev vēlējos pateikt ilgāk tevi neaizkavēšu.” Viņa jau cēlās kājās, bet es apturēju.

„Pagaidi, ja tev ir laiks, mēs varētu kopā kādu gabalu paieties. Es tikai ātri paķeršu mantas” atteicu un uzreiz steidzos paņemt somiņu un jaku.

Pēc piecām minūtēm mēs jau bija svaigajā rīta gaisā. Izrādījās, ka Nina vakardienā atstājusi mašīnu pie modes nama, bet mājās devusies ar taksi.

„Kāpēc tā?” vēlējos zināt.

„Pēc visa tā trača Roberto ielūdz mani uz vakariņām” Nina nevainīgi atbildēja.

Es rūpīgi centos saskatīt vēl kādas emocija, bet advokāte ļoti labi spēja slēpties aiz nevainojami stingrā skatiena. Lai arī vēlējos zināt, ko vairāk, tomēr nolēmu pašlaik dziļāk netincināt. Šķiroties mēs norunājām satikties rītā, pusdienlaikā.

Ieejot firmas foajē, es novilku jaku un, pārlikusi to pāri somiņai, devos pie reģistratūras.

„Labrīt, Ramona” ar smaidu sacīju, atceroties vārdu, ko vakar izlasīju uz viņas piespraudes.

Sieviete pacēla skatienu no datora un izbrīnījusies vērās manī „Labrīt!?”

„Es vēlējos pajautāt, vai Valentino ir jau ieradies. Vakar viņš man ieminējās, ka varētu kavēt” ne uz mirkli manu seju nepameta siltais skatiens.

Tikai tagad Ramonas acis aizceļoja līdz manai piespraudei, ko biju uzlikusi nelielu mirkli pirms ienākšanas „Nē, Viluma jaunkundz! Viņš vēl nav ieradies, bet direktore vēlējās jūs satikt!”

„Andžela?” es pārsteigta atjautāju.

„Viņa ieradās pirms kādas stunda un lika man pateikt to tiklīdz jūs ieradīsieties. Nebūtu pienākusi pie manis, es noteikti būtu palaidusi jūs garām” viņa satraukti runāja.

„Nekas” mierīgi sacīju „Jūs taču nevarat darīt visu vienlaicīgi, turklāt šī ir tikai mana otrā diena, kā jūs varētu mani atpazīt? Un sauciet, lūdzu, mani par Džuljetu!”

Ramona atviegloti nopūtās „Beidzot kāds, kas saprot manu darbu! Visi domā, ka es te tikai sēžu un vēroju ienākušos.”

„Tie, kas tā saka paši noteikti nekā nedara. Neklausieties tādos aprobežotos cilvēkos, viņi tikai sabojā garastāvokli” es vienkārši ienīdu ļaudis, kas nesaprot citiem uzlikto atbildību.

„Es laikam sāku saprast, kāpēc Valentino tevi izvēlējās. Tevī ir jaunības dzirkst, kas noteikti uzmundrinās daudzus, šajos grūtajos laikos.” Varēja just, ka katrs izteiktais vārds nāca no sirds.

„Paldies! Ko tu domāji ar grūtajiem laikiem?” cik es zināju, par finansēm bija informēta tikai modes nama vadība.

Viņa jau grasījās atbildēt, kad pie galda pienāca kāds vīrietis „Linda atstāja man mapi ar dokumentiem.”

Ramona žigli pasniedza mapi, vīrietis to saņēmis, uzreiz devās prom, pat nepateicies.

„Es teicu, nekādas pieklājības” sieviete drūmi nogrozīja galvu „Ja vēlies mēs varētu kopā pusdienot?”

„Labprāt, ja jūs tas netraucē” ieturēti bildu.

„Vienkārši Ramona. Es būtu priecīga, turklāt tu man varēsi pastāstīt, kur nopirki tik debešķīgu kleitu” viņa līksmi paziņoja.

„Tātad sarunāts. Tad līdz pusdienām ,Ramona,” atteicu.

„Es tevi gaidīšu Džuljeta” viņa vēl līksmi atbildēja.

Es lēnām soļoju kāpņu virzienā; ar katru stāvu, man noskaņojums tikai auga augumā. Ikvienam garāmgājējam es atbildēju ar pār laimīgu smaidu.

Nonākot dizaina nodaļā uzreiz devos pie galvenās sekretāres. „Labrīt, atvainojos drīkst jums ko palūgt?”

Sieviete dīvaini nopētīja mani „Ko vēlaties?”

„Man jādodas pie direktores, ja Valentino ierodas pirms manas atgriešanās, pasakiet, lūdzu, viņam to” es vērīgi vēroju reakciju.

Viņa nemanot pasmaidīja „Protams, Džuljeta!”

„Liels, paldies” pateicos un devos atkal uz kāpnēm, jo Andželas kabinets atradās divus stāvus augstāk.

Nonākot pie darbistabas uzreiz devos iekšā, priekštelpā sēdēja sekretāre, bet dziļāk bija durvis, kas veda uz kabinetu.

Sieviete runāja pa telefonu un norādīja, lai es apsēžos uz dīvāna. Man ne sekundi nebija nodoma, tai egoistei klausīt. Kamēr viņa turpināja, neapšaubāmi, privāto sarunu, es devos pie Andželas. Pat nepieklauvējusi es devos iekšā.

Tiklīdz atvēru durvis manā virzienā pavērās trīs pārsteigti acu pāri: Andželas, Antonio un jaunekļa, kuru es noteikti vairs nekad nebūtu vēlējusies skatīt.

„Ramona teica, ka jūs vēlaties mani redzēt, bet es varu ienākt arī vēlāk” ātri atsacīju un jau domādama doties prom.

„Tas nebūs vajadzīgs” Andžela vārdi mani nedaudz apstulbināja. „Dorian iepazīsties Džuljetas Viluma, Valentino asistenta. Džuljeta, Dorians Kamerino, viņš pārstāv firmu, kas piegādā mums audumus. ”

Es stāvēju nekustīgi kā izsista no sliedēm, pat neuzdrošinoties pietuvoties jauneklim, lai sarokoties.

„Mēs jau esam tikušies” Dorians mierīgi bilda un lēnām pienāca pie manis „Atvainojos par vakardienu, es nevēlējos jūs satrūcināt! Izabellai bija taisnība, sakot, ka jūs esat kā divas monētas puses. Man nevajadzēja jums tā uzmākties” viņa izteiktais izklausījās tik patiess.

„Jūs pazināt Izabellu?” jautāju, lai arī zināju, ka atbilde būs apstiprinoša.

„Mēs bijām ļoti tuvi draugi. Tevi es atpazinu pēc kaklarotas, viņa teica, ka ir tikai divas tādas” Doriana sejā uz mirkli pazibēja sēras.

„Kad jūs satikāties?” Pēkšņi Antonio apstulbis taujāja.

„Vakar” atteicu, paskatoties uz Andželu „Ja tas ir viss, mani gaida darbs.”

„Pēcpusdienā ieradīsies Mets” izklausījās, ka vecā kundze domāja, ka es to vēl nezinu.

„Es jau uzrakstīju viņam, ka mūs nekas nesaista. Turklāt es nezinu vai vēl būšu firmā” es jutos nedaudz neērti, sakot šo visu svešinieka klātbūtnē. „Man jāķeras pie darba.” Es atteicu, nevēlēdamies uzklausīt pārmetumus, un devos prom.

Jau biju tikusi līdz kāpnēm, kad sadzirdēju steidzīgus soļus sev aizmugures.

„Džuljeta” Dorians strauji nostājās man blakus „Ļauj es tevi pavadīšu.”

Es nekā neatbildēju, tikai turpināju iet. Jauneklis piemērojas maniem soļiem; ikviens satikušais nelabprāt sveicināja viņu.

Pēc pāris minūtēm mēs nonācām dizaina nodaļā „Kāpēc tu uzdevi to jautājumu?” man nemānāmi izspruka.

Vīrietis viegli apmulsa, bet atbildēja „Mani pārņēma nostalģija, jo atcerējos, kā mēs ar Izabellu pirmoreiz tikāmies.”

„Jūs bijāt pāris?” lēnām sāku soļot Valentino kabineta virzienā.

„Nē, tikai tuvi draugi. Izabellai bija kāds cits” viņa balsī saklausīju vilšanos.

Es apstājos un saņēmu durvju rokturi „Tad jau laikam uz redzi!”

Negaidīti Dorians man pasniedz mazu kartīti „Atļauj man atlīdzināt par vakardienu. Piezvani man, ja vēlies vēlreiz kopīgi ieturēt maltīti.”

Parasti vīrieši prasa manu numuru, nevis pasniedz savu „Paldies! Kā būtu rītvakar? Es noteikti varētu ieplānot kādu brīvi mirklīti” uzreiz ierosināju.

Jauneklis izskatījās pārsteigts par manu ātro reakciju „Labi, cikos man tev atbraukt pakaļ?”

Es strauji piegāju pie tuvākā darbinieka „Atvainojiet, jūs varētu man iedot pildspalvu un papīru?”

„Protams” pusmūža vīrietis akurāti mani nopētījis pasniedz prasīto „Paldies!”

Es ātri uzrakstīju savu adresi un pasniedzu Dorianam „Atbrauc pēc manis sešos. Man telefons ar visu karti vakar tika sabojāts, bet es tev šodien pat nosūtīšu savu jauno numuru.”

„Tad uz tikšanos” vīrietis atvadījās.

„Uz tikšanos” atteicu un devos pie dizainera.

Valentino jau sēdējā pie sava galda un rūpīgi pārskatīja vairākas skices.

„Labrīt” jautri sveicināju.

„Sveika, ceru, ka Andžela tev nesabojāja garastāvokli” vīrietis uzreiz piebilda, paceldams acis no papīriem.

„Nē” atbildēju un sāku aplūkot, ko dizaineris pēta.

Tās bija skices, vairāki desmit, un visas veidotas pēc ekscentriskiem parametriem, dažviet pilnībā izejot no pieņemtajiem rāmjiem.

„Džuljet, tu, proti, glabāt noslēpumus?” Valentino nopietni vēroja mani.

„Protams, tu vari man uzticēties” es bez šaubām sacīju, jau zinot, kas būs šis noslēpums.

 

****

Visu rīta cēlienu es pavadīju vērtējot dažādas skices un to atbilstību, Ninas atsūtītajām īpašnieces prasībām. Labi, ka lielākoties, Valentino darbojās ap dažādiem tērpiem un uzmetumus atstāja manā ziņā. Citādi viņš noteikti piefiksētu, ka es ne reizi neieskatījos lapā, lai pierakstītu piezīmes.

„Man jau tagad patīk šī jaunā īpašniece” dizaineris jau trešo reizi atkārtoja „Beidzot es spēju izpausties pilnībā.”

„Ja tev nav iebildumu, es došos pusdienās. Man sarunāts satikties ar Ramonu” ieminējos un piecēlusies kājā nedaudz izstaipīju notirpušos kauliņus.

„Ramona no reģistratūras?” viņš sirsnīgi uzlūkoja mani.

„Jā” es ar smaidu atteicu.

„Vari doties, es vēl pabeigšu šo tērpu un tad došos sameklēt Mišelu, mēs vēlējāmies doties maltītē ārpus firmas, lai varētu pārrunāt visu šo” Valentino norādīja uz skicēm, kas atradās uz galda.

„Cikos, man tevi gaidīt atpakaļ?” jautāju.

„Nezinu, bet ja atgriezies ātrāk vari aprēķināt šos izdevumus” viņš man pasniedza lapu ar audumiem, aksesuāriem un pārējām lietām, kas būs vajadzīgs „Īpašniece pati maksās par izmaksām, lai firmā nevienam nerastos aizdomas.”

Protams, es nevarēju pieļaut, ka kāds uzzina par otru skati, turklāt šo divu gadu laikā es biju iekrājusi diezgan daudz no tā, ko man izmaksāja kā īpašniecei.

„Tiks izdarīts” atteicu un devos prom.

Nonākusi ēdnīcā, ātri pārlaidu skatienu telpai.

„Džuljeta šeit” Ramona man uzsauca no galdiņa, kas atradās gandrīz telpas centrā.

Vairāki cilvēki pagriezās, lai apskatītu mani, bet es jautrā noskaņojumā devos pie sievietes.

„Tu atnāci!” viņa izklausījās pārsteigta.

„Protams, es vienmēr izpildu solījumus” atsacīju un piebildu „Valentino šodien ir tika sajūsmināts ar dabu, ka pat nepamanīja, ka jau pienācis pusdienlaiks.”

„Tādas ir tās mākslinieciskās dvēseles” Ramona sacīja un pasauca viesmīli.

Kad mēs abas bijām veikušas pasūtījumu, viņa pievērsa skatienu manam tērpam „Un tagad pasaki, kur es varu iegādājies šo kleitu? Tā ir vienkārši debešķīga!”

„Šis ir vienīgais eksemplārs” noslēpumaini atbildēju.

„Nevar būt? Modelētājam jābūt trakam, lai nelaistu šādu tērpu apritē” sieviete sašauta sacīja „Es nevēlos nevienu aizvainot, bet tā ir taisnība!”

„Nav pirmā reize, ka mani sauc par traku” ar smaidu ielūkojos sievietes acīs.

Ramona izskatījās kā tikko no plaukta nokritusi „Šis ir tevis veidots ?”

„Jā” nedaudz augstprātīgi atbildēju un piefiksēju, ka daudzu skatieni piekalti mūsu galdiņam.

„Skatos tu arī esi iedraudzējusies ar jauno Valentino asistenti” pie mūsu galdiņa apsēdās sieviete ar sarkaniem matiem.

Tikai pēc neliela mirkļa es atcerējos, kur jau biju redzējusi šos uguns sarkanos matus „Žanna?”

„Kā man patīk, ka cilvēki atceras manu vārdu” šuvēja uzsmaidīja man „Kā tev veicās ar tērpu?”

„Tā būs skatē, bet tikai pateicoties Valentino un Mišelai” atsacīju.

„Viņi būtu muļķi, ja neiekļautu to tērpu; pēc skices vien varēja jau pateikt, cik oriģināls tas būs” Žanna slavināja.

Ramona neizpratnē skatījās uz mums abām „Kāds man kaut ko paskaidros? Jūs esat pazīstamas? Un, kas tas par tērpu?”

„Džuljeta vakar atnāca uz mūsu nodaļu ar savādu lūgumu. Viņai vajadzēja apstrādāt kādu audumu, es to paveicu. Skice bija vienkārši grandioza, lai arī neredzēju gala rezultātu, zināju, ka tērps tiks novērtēts” Žanna pastāstīja.

„Tavs veidots dizains būs modes skatē?” Ramona centās apkopot tikko dzirdēto. Es apstiprinoši pamāju.

„Tas noteikti ir jānosvin” mani pārbiedēja vīrieša balss, kas dzēlīgi ierunājās man aizmugures.

Vīrietis bija Patriks „Ko tu šeit dari?” cerēju, ka mani atkal neizsauc Andžela.

„Vēlējos uzzināt, vai tas ko runā ir patiesība” viņš atteica un, paņēmis krēslu no blakus galdiņā, apsēdās pie mums.

„Ko tad atkal visi melš” Žanna naidīgi izmeta.

„Jaunā asistenta jau otrajā dienā tiek izsaukta pie Andželas, turklāt uz nodaļu meiteni pavada pats Kamerino jaunskungs” Patriks klāstīja, bargi lūkojoties manī.

„Tu pazīsti Kamerino?” Ramona bija greizsirdīga.

„Mēs tikai šodien satikāmies; Dorians runāja ar Andželu, kad es pie viņas ierados” paskaidroju; nedomāju, ka tas būtu, kas īpašs.

„Bet tu viņu jau sauc vārdā” šuvēja neticīgi piemetināja.

Tobrīd es nosarku, tāpēc nekā neatbildēju.

„Kalvins teica, ka tu esot viņam iedevusi savu adresi. Jūs grasāties satikties?” puisis izskatījās dusmīgs.

Kā viņš vispār drīkst man, kaut ko pārmest „Tas, ko es daru ārpus darba, nav tava daļa. Kā arī neviena cita darbinieka. Es šeit ierados strādāt nevis apspriest savu privāto dzīvi.”

„Jā, izsūtāmais, liec mūs mierā! Neviens tevi šeit neaicināja” Ramona kaujinieciski pievienojās man.

„Atšķirībā no tevis mums ir noteikts pārtraukuma laiks, tāpēc ļauj to baudīt bez hormonu pārņemta pusaudža klātbūtnes” Žanna nekautrēdamās teica.

Patriks naidīgi uzlūkoja ikvienu no mums un, strauji piecēlies, pameta telpu.

„Kā tas bezkauņa vispār iedomājās tev kaut, ko pārmest? Alesandro vēl nebija miris, kad viņš jau sagājās ar Andželu” sarkanmate nedaudz pieliekusies pavēstīja.

„Viņi vēl aizvien ir kopā?” tādu pagriezienu es noteikti nebiju gaidījusi.

„Nē, viņa pārāva attiecības, kad sāka saieties ar Antonio” administratore atbildēja.

„Maita” nošņācos.

Atlikušo maltītes laiku mēs pārrunājām: kāpēc es esmu šeit; jaunākās baumas, kas klīda pa gaiteņiem; kā arī iespēju doties nosvinēt manu veiksmi.

„Tātad 6 tiekamies šeit” Ramona atgādināja.

„Parasti ap šo laiku lielākā daļa darbinieku beidz darbu, mēs tev parādīsim, kur nolaižam tvaiku” Žanna jautri teica.

Abas bija nolēmušas mani šodien aizvest uz tuvējo klubu, kur darbinieki parasti pēc darba devās. Šoreiz ilgi nedomājot piekritu, jo vēlējos aizsviest prom visas raizes, lai varu pienācīgi sagaidīt Klāvu.

„Bet tikai atcerieties, ka man laicīgi jābūt lidostā” es piemetināju.

„To atstāj mūsu ziņā” abas mani pamācīja.

„Tad līdz vakaram” atteikdama devos atpakaļ uz savu darba vietu.

Tā kā Valentino vēl nebija atgriezies, ķēros klāt izmaksu tāmei.

Dizaineris ieradās pēc stundas un secinājis, ka man padodas rēķināšana, atstāja mani pie iesāktā pienākuma, bet pats turpināja tērpu izvēli.

Es jau gandrīz biju pabeigusi atskaiti, kad Valentino uz mirkli pārtrauca savu darbu un pavērsās pret man „Džuljet, ko tu esi ieplānojusi pēc darba?”

„Es piekritu kopā ar Ramonu un Žannu no šūšanas nodaļas doties uz tuvējo klubu nosvinēt manu ienākšanu firmā” atbildēju, beidzot atraujot skatienu no datora.

„Es jau nojautu, ka tu ātri spēsi iejusties” vīrietis lēnām atnāca līdz galdam, lai ielūkotos manis paveiktajā „Tev padodas. Šodienai pietiks, es vēlāk pabeigšu.”

Tā kā biju sēdējusi viņa krēslā, lēnām piecēlos un pārvietojos otrpus galdam „ Viss atkarīgs no otra cilvēka; teiksim ar vīrieti, kurš sēž netālu no tava kabineta, es nekādi nevēloties saprasties.”

„Kalvinu?” saņēmis manu apstiprinājumu dizaineris turpināja „Lai arī ilggadējs darbinieks, viņš brīžiem runā par daudz un par lietām, kas noteikti neskar pašu.”

„To es jau šodien sapratu” izmetu un tad paskaidroju „Viņš visiem izklačoja, ka es iedevu Kamerino jaunskungam savu adresi; pārējie, protams, uzreiz izdomāja tālākos scenārijus.”

„Tu pazīsti Mariāno?” vīrieša sejā varēja redzēt apmierinātību „Viņš ir ļoti smalkjūtīgs un inteliģents jauneklis.”

Es nedaudz apmulsu, nesaprotot notiekošo „Andžela man stādīja priekšā Dorianu Kamerino.”

„Dorianu?” Valentino kļuva nervozs „Kāpēc viņš atkal bija šeit?”

Lai arī nopratu, ka jautājums nebija domāts man, atteicu „Viņš atradās Andželas kabinetā, kad es ierados, ar viņiem kopā bija arī Antonio.”

„Džuljeta, ja esi nolēmusi satikties ar Dorianu, esi ļoti piesardzīga. Puisim ir slikta slava, turklāt viņš firmā parasti ierodas tikai, lai atkal draudētu pārraut līgumu” dizaineris stingri brīdināja.

„Kurš ir Mariāno? Kāpēc tu domāji, ka es satikos ar viņu?” taujāju.

„Viņš ir Doriana brālis. Mariāno ir pilnīgs pretstats vecākajam Kamerino; vienmēr cenšas panākt mieru, būt draugos ar visiem” vīrietis paskaidroja.

„Būt draugos ar visiem ir nereāli!” atķiķināju un piepildu „Pat es to nespēju, un tas noteikti ir rādītājs.”

Valentino pievienojās smiekliem „Tur laikam tev taisnība!”

Viņus abus iztraucēja telefona zvans. Vīrietis pacēla klausuli un vēl jautrā balsī atbildēja „Valentino klausās!”

Jau pēc brīža viņa sejas izteiksme no modras pārvērtās drūmā un piktā.

„Kāpēc?”… „Vienreiz liec mierā manus darbiniekus! Tev nepietiek ar savējiem?”… „Nē, viņa jau devās prom.” … „Nezinu, varbūt viņa vēl nav nonākusi līdz vestibilam, vai arī Ramona nepamanīja viņu pametot ēku.” … Uz redzi!”

Valentino aizkaitināts nolika klausuli „Es nesaprotu, ko Andželai no tevis vajag? Par ko jūs runājāt šorīt?”

„Viņa izteica savu viedokli par manu tērpu skatei” es jau sen biju izdomājusi šo attaisnojumu „Turklāt Melando kundzei nepatīk mana klātbūtne šeit.”

Dizaineris neticēja izteiktajam „Kāpēc tā? Jūs taču bijāt norunājušas, ka tu varēsi praktizēties „Melando volo!”

Ātri apdomājusies sacīja „Jā, bet Andželai nepatika, ka es pārcēlos uz pilsētu, un izteicu pārmetumus Antonio un Paolo.”

„Nezināju, ka Paolo ir atgriezies. Viņš vairāk kā gadu pavadīja ārzemēs” likās, ka arī Valentino nepatika abi brāļi.

„Viņa atkal vēlas mani redzēt?” atjautāju.

„Jā, esot ieradies kāds vīrietis, kurš vēlas satikt tevi. Viņa nenosauca vārdu” dizaineris rūpīgi vēroja manu reakciju.

„Tas noteikti ir mana tēva draugs. Viņš solījās atbraukt pārrunāt vairākas svarīgas lietas” atbildēju, pieceļoties kājās „Līdz rītdienai!”

„Novēlu lieliski pavadīt vakaru” Valentino vēlēja.

„Paldies” pateicos, pirms izgāju pa durvīm.

Tā kā jau biju nolēmusi šodien nesatikties ar Metu, devos uzreiz uz vestibilu. Pirms došanās prom, piegāju pie Ramonas „Dzirdēju, ka tev atkal mani jāvaktē?” jautri sacīju.

„Andžela ir neciešama! Nebrīnos, ka tu pārvācies dzīvot uz pilsētu” sieviete izklausījās saprotoša.

„Tu varētu pateikt, ka palaidi mani garām?” lūdzoši vēros paziņā.

„Labi, bet tu man paliec parādā! Ātri steidzies prom!” Ramona piemetināja un vēl uzsauca „Līdz sešiem!”

Žigli pametu ēku un, secinājusi, ka man vēl ir vairāk kā trīs stundas līdz ballītei, lēnā gaitā soļoju uz dzīvokli.

Nonākusi mājās ieraudzīju, ka atvesti mani iepirkumi, tāpēc uzreiz ķēros klāt mantu salikšanai pa vietām. Nolemjot daļu viesistabu pārvērt par kabinetu, izklāju vakar nopirktos audumus uz krēsliem.

Beidzu kārtot un izlēmu relaksēties vannā. Jau grasījos kāpt ēteriski smaržojošajā ūdenī, kad atskanēja durvju zvans.

„Kurš?” pusbalsī sev iejautājos, velkot mugurā halātu.

Biju jau pusceļā līdz durvīm, kad vēlreiz atskanēja zvans. „Eju, jau eju! Nevar pagaidīt!”

Pat nepaskatoties uz traucētāju, dusmu pārņemta atrāvu durvis vaļā. Un apstājusies, kā zemē iemieta, latviski izdvesu „Nē!”

nākamā nodaļa

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.